Sieviešu un vīriešu attiecības
Kaut kā pēdējā laikā ir bijis jāaizdomājās par sieviešu un vīriešu savstarpējām attiecībām. Braucot tramvajā, redzu - māmiņa stumj ratiņus ar bērnu. Uz kulbas sēž vecāks bērns ar smaidu uz lūpām. Paskatos uz sievieti. Viņa ir ne šāda, ne tāda. Neizskatās laimīga. Vienkārši dara, kas jādara. Pāri ielai ir vēl viena māmiņa. Var redzēt, ka cilvēks pats par savu izskatu nedomā. Kaut gan bērns ir sapucēts. Vēl vakar skatījos draugiem.lv vienu sievietes profilu. Pazīstamas. Redzu, ielikta bildīte, kur viņa ar savu mazo bērniņu ir kopā. Bet sirds sažņaudzās, redzot pašu sievieti. Viņai vajadzētu preicāties, būt starojošai. Jo ir kaut kas tik brīnišķīgs kā bērns. Tomēr tā nav. Viņa izskatījāš nomocījusies, tumši loki zem acīm, skumjšs skatiens...
Un nevajag jau bērnus, lai tā justos. Arī mani bieži pārņem sajūta, ka MAN jāpievērš uzmanība, lai otrs cilvēks mani pamana. Un ja ne tā izdarīšu, dabūšu nīgru uzrūkšanu. Es gribu komunicēt, gribu smaidīt, pastāstīt par savas ikdienas gaitām, par jaukajām emocijām, ko esmu izjutusi. Bet tas netiek novērtēts...
Daudzi vīrieši, škiet, vairs nemāk novērtēt sievietes. Un tad mums pārmet, ka mēs necenšamies. Bet no kā lai iegūst enerģiju? No tā, ka mūs palaiž pa priekšu, ieejot veikalā, ka iedod roku, izkāpjot no transporta. Atver durvis... ka ikdienā uzrīko pārsteigumus. Nevajag lielus. Sagatavotas vakariņas sveču gaismā. Pļavā salasīti ziedi. Atrasta jauka filma, ko kopā noskatīties. Kāds mazs nieciņš, kas nemaksā pārak dārgi.. tas ir tik brīnišķīgi. Dzīves sīkumi veido mūsu savstarpējās attiecības.
Nebrēc katru reizi, kad kaut kas nepatīk, norij un pasmaidi. Jo es daru tāpat... pasmaidu, nevis ceļu brēku. Brēku pa ikdienas sīkumiem...
Esmu uzdūrusies uz iznīcinosiem vīriesu teikumiem. Ko jūs kunkstat, pašas gribējāt neatkarību. Strādāt, pelnīt un uzturēt gimeni. Tagad tas jums ir un esat laimīgas. Ne tie cilveki, kas pārmet, ne es un citas neesam atbildīgas par to, ka kādas pagātnē cīnījās par sieviešu tiesībām. Jā, gribam būt neatkarīgas, gribam nodrošināties, lai šķiršanās gadījuma nepazustu pamats zem kājām un būtu ienākumi. Jo kādreiz cilvēki laulību uztvēra nopietni. Ja reiz aprecējies, dzīvosiet kopā visu mūžu. tagad šķiras katrs otrais. Drošības sajūta ir zudusi.
Bet lēnām sāk zust arī bruņnieciskums no vīriešiem. Lēnām sievietes tiek izmantotas, uz viņas rēķina iedzīvojas utt...
Tāpēc izjūtu lielu prieku vēl par tiem vīriešiem, kas māk pievērst savu uzmanību ar šarmu, rūpēm un gādību. Nevis tādiem, kas, pat man atrodoties blakus, spļauj uz zemes, lamājas utt. Kur ir palicis pašlepnums?
Un nevajag jau bērnus, lai tā justos. Arī mani bieži pārņem sajūta, ka MAN jāpievērš uzmanība, lai otrs cilvēks mani pamana. Un ja ne tā izdarīšu, dabūšu nīgru uzrūkšanu. Es gribu komunicēt, gribu smaidīt, pastāstīt par savas ikdienas gaitām, par jaukajām emocijām, ko esmu izjutusi. Bet tas netiek novērtēts...
Daudzi vīrieši, škiet, vairs nemāk novērtēt sievietes. Un tad mums pārmet, ka mēs necenšamies. Bet no kā lai iegūst enerģiju? No tā, ka mūs palaiž pa priekšu, ieejot veikalā, ka iedod roku, izkāpjot no transporta. Atver durvis... ka ikdienā uzrīko pārsteigumus. Nevajag lielus. Sagatavotas vakariņas sveču gaismā. Pļavā salasīti ziedi. Atrasta jauka filma, ko kopā noskatīties. Kāds mazs nieciņš, kas nemaksā pārak dārgi.. tas ir tik brīnišķīgi. Dzīves sīkumi veido mūsu savstarpējās attiecības.
Nebrēc katru reizi, kad kaut kas nepatīk, norij un pasmaidi. Jo es daru tāpat... pasmaidu, nevis ceļu brēku. Brēku pa ikdienas sīkumiem...
Esmu uzdūrusies uz iznīcinosiem vīriesu teikumiem. Ko jūs kunkstat, pašas gribējāt neatkarību. Strādāt, pelnīt un uzturēt gimeni. Tagad tas jums ir un esat laimīgas. Ne tie cilveki, kas pārmet, ne es un citas neesam atbildīgas par to, ka kādas pagātnē cīnījās par sieviešu tiesībām. Jā, gribam būt neatkarīgas, gribam nodrošināties, lai šķiršanās gadījuma nepazustu pamats zem kājām un būtu ienākumi. Jo kādreiz cilvēki laulību uztvēra nopietni. Ja reiz aprecējies, dzīvosiet kopā visu mūžu. tagad šķiras katrs otrais. Drošības sajūta ir zudusi.
Bet lēnām sāk zust arī bruņnieciskums no vīriešiem. Lēnām sievietes tiek izmantotas, uz viņas rēķina iedzīvojas utt...
Tāpēc izjūtu lielu prieku vēl par tiem vīriešiem, kas māk pievērst savu uzmanību ar šarmu, rūpēm un gādību. Nevis tādiem, kas, pat man atrodoties blakus, spļauj uz zemes, lamājas utt. Kur ir palicis pašlepnums?
Komentāri
Ierakstīt komentāru