Pārmaiņas

Lai kā cilvēks saplānotu savu dzīvi,  nekad nevar zināt, kas notiks. Var pienākt diena, kad uzzini ko negaidītu, kas satracina tavu dzīvi līdz ar pamatiem.

Ir vieglāk, ja pieņem izmaiņas , nebaidoties no tām. Kaut vai arī ar bailēm, bet pieņemt un sadzīvot. Ja nepieciešams, droši stāties pretī. Lielākā kļūda ir tā, ka cilvēks nolaiž rokas un paiet maliņā. Bēg no problēmām, ignorē pārmaiņas. Jo tad tu vairs neesi savas dzīves noteicējs, dzīve paņem tevi aiz rokas un vada, kur pašai tīk. Nevienam, domājams, nav patīkami būt lellei, ko var mētāt šur un tur.

Man ir ļoti grūti pielaist klāt cilvēkus, jo es neuzticos nevienam. Bet, ja nevēlies būt viens, tad ir jāuzticas. Izvēloties, kam uzticēties. Man ir tikai daži tiešām izcili draugi, kuri ir pierādījuši, ka ir draudzības un uzticības vērti.


Tomēr nevar pilnībā uzticēties nevienam. Kāda kripatiņa jāatstāj sev.

Cilvēki sliktās lietas uztver  kā kaut ko ļoti negatīvu, bet nevajag tā. Tās mums iemāca būt stipriem, ar mugurkaulu.  UN jāmāk ieraudzīt pašā sliktākā lietā labais.

Cilvēkam  vētras laikā cieš veikals, kas sen prasījās pēc remonta.  Tagad nācās atjaunot.  Pēc remonta  palielinās klientu skaits, jo jaunais veikala izskats rada lielāku uzticamību.  Vairs nebija nolobījušās krāsas,  drausmīgā paskata durvis. Iegriezās pat turīgāki cilvēki.

Tev nozaga mašīnu? Vairs nezini, kā lai tiek uz darbu, kā aizbraukt pie vecmāmiņas. Nav naudas jaunas mašīnas iegādei. Traģēdija? Vai arī nē?  Tas parāda, cik ļoti esi kļuvis atkarīgs no šīs metāla kārbas. Pozitīvais tai visā? Beidzot esi spiests iet ar kājām. Tu beidzot ieraugi to dzīvi, kas bija liegta, braucot ar mašīnu. Redzi pirmos pavasara pumpurus, dzirdi bērnu smieklus. Tev ir iespēja uzlabot savu fizisko forma, vairs nedur krūtīs, kad kāp pa trepēm. Beidzot redzi īsto dzīvi.