Savstarpējās attiecības un ne tikai

Kam varu uzticēties? Pavisam un no visas sirds? Vai tiešām ir tāds cilvēks, kam varu atļauties ielikt viņa plaukstās visu savu dzīvi un teikt - es Tev uzticos??? Nav tādu... var uzticēties kādam periodiski, bet viss mainās. Cilvēki mainās, notikumi mainās. Uzticēšanās rada Tevi ievainojamu. Un kā vēl. Var paiet gadi un blakus esošais cilvēks vienmēr ir blakus. Viens otram ziedojat savu dzīvi,savu būtību. Tad kaut kas notiek un viss....sabrūk. Otrs cilvēks saprot, ka jādodas tālāk....vienam. Otrs cilvēks tiek pamests. Nav izsakāmas sajūtas, kādas pārņem, kad paliec viens. Pamats zūd zem kājām...pasaule sašķiebjas.
Nedrīkst nevienam līdz galam uzticēties.
Domāju, ka katram cilvēkam mūsu dzīvē ir kāda nozīme. Sava misija, kas ir jāizpilda. Kad misija pabeigta, neizbēgami sanāk šķirties. Protams, var to nedarīt, bet kas tad notiek? Sabojājas viss labais, kas bijis...Jāprot aiziet mirklī, kad vēl viss ir labi, kad nav pārkāpta ienīšanas robeža.
Maz pazīstu, bet tomēr pazīstu cilvēku, kas savā profesijā ir gudrs un pārzina to. Bet saskarsmē... ja nepieciešams padoms par viņa esošo profesiju... nu labi, ko tur noliegt. Cilvēks strādā skolā un māca citus. Bet attieksme ir skumja. Ja nezināsi visu ko vajag, saņemsi tik indīgas piezīmes. Pat tādas - ko Tu te vispār dari? Tu neko nejēdz. Pat man bija tā. Izdarīju uzdoto darbu, gribēju atrādīt, bet bija dažas neskaidrības. Vēlējos tās izrunāt, pajautāt, kā labāk darīt. No izsniegtajiem materiāliem īsti skaidrībā netiku, tomēr aci pret aci izrunājoties, labāk saprotams. Neparādīju darbu, jo cilvēkam, kas bija pirms manis, bija tādas pašas neskaidrības. Nabadziņš dabūja uzbrēcienu, ka tas, ko atnesa, nekam neder....
Kas noticis ar šo cilvēku, kas vēlas mācīt citus? Vai viņš uzskata, ka paskaidrošana ir auklēšanās? Bet viņam maksā par to, lai dalītos ar savām zināšanām. No malas liekas smaidīga un jauka persona. Tomēr ar tādu indes devu. Ir jāmāk norādīt uz citu kļūdām bez apvainojumiem un indīgiem izteicieniem.

Otra persona... cilvēks, uz ko pavirši paskatoties, liekas, ka viņam viss ir vienalga. Lai kas notiku, tas neskar viņu. Tomēr, pavērojot vairāk, atklājas, ka šis cilvēks tomēr nav tik vienaldzīgs, kā varētu šķist. Rodas jautājums, kāpēc tāds teātris? Aizsargreakcija no kaut kā? Pat reizēm liekas, ka viņš ir raupjš, bez maiguma un sirsnības. Tomēr maigums ir. Paslēpts dziļi, dziļi iekšā. Un parādās ārā diezgan dīvainā veidā.

Remarks rakstīja:
A. : Tu jau mani gandrīz nezini.
B.: Tieši tā jau ir visskaistāk. Jo vairāk viens par otru zina, jo mazāk saprotas. Un, jo tuvāk viens otru pazīst, jo svešāki tie kļūst.

Pilnīgi tam piekrītu. Jo vairāk zina par otru, jo rodas lielākas pretenzijas, vairāk iebildumu un strīdu. Tādi nu ir cilvēki, vairāk satuvinoties, gribas vairāk arī ierobežot. Pamācīt, kā labāk darīt. Pats svarīgākais, ka tas nāk aiz laba. Bet ne vienmēr saskan ar otra cilvēka vēlmēm un uzskatiem.