Dzīvnieku tiesības
Rakstu man atsūtīja draudzene, autors man nav zināms Bet tas liek aizdomāties.
Cilvēkiem, kas strādā dzīvnieku aizsardzības jomā, dažreiz pārmet:"Kā jūs varat visas pūles izšķiest dzīvnieku labā, ja tik daudz cilvēku dzīvo trūkumā un ciešanās?"
Ir tiesa, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku pasaulē cieš no kara un vajāšanas, bada un apspiešanas, noziedzības un slimībām. Ir arī tiesa, ka cilvēce šo ļaunumu nodara pati. Daudz lielākas ciešanas, ko mēs nodarām pārejām dzīvajām būtnēm.
Šausmu uzplūdi pastiprinās. Neviens nespēj glābt visus. Palīdzība vispirms jāsniedz tiem, kam tā ir visvairāk nepieciešama.
Tieši dzīvnieki vienmēr ir visbēdīgākajā stāvoklī. Tie ir mūsu vardarbības nevainīgie upuri, un tie cieš tāpat kā mēs, tikai bezpalīdzīgi, klusi. Atšķirībā no mums dzīvniekiem nav tiesību, nav patvēruma, nav aizstāvības. Arī mūsu sirdis neuztraucas par tiem tā, kā par sevi.
Kāpēc mēs esam tik pārliecināti, ka pirmajā vietā ir cilvēki?
Cilvēks, it sevišķi baltais, tiecas sevi uzskatīt par izcilāko un svarīgāko dabas parādību. Mēs esam kungu rase, jo nav nekā, ko mēs nevarētu pakļaut ar varu vai viltu. Mēs valdām, neizjūtot pretestību, un tāpēc mums tīk domāt, ka spēks ir tiesības.
Nepastāv tāda kungu rase. Objektīvi apsverot, mēs, cilvēki, esam kaitīga suga: mēs nespējam dzīvot, ja nesagraujam vairāk kā ieguldām planētas labklājībā. Tāpēc mūsu prioritātes pieteikumam nav loģiska un objektīva pamata.
Mēs cilvēki esam priviliģēti, salīdzinot ar citām būtnēm, tāpēc ka spējam sniegties pāri savam liktenim.
Vai tu esi pavadījis vairākus gadus gūstā badojoties? Vai tu esi ceļojis pārpildītā lopu vagonā pretī šausmīgam, nezināmam mērķim? Vai tu esi viens sēdējis tumsā ieslodzījumā, nezinādams, kas ar tevi notiks? Ja tā, tad tu zini cilvēka prāta spēku. Atceries, kā tu to izmantoji. Varbūt tas tikai palīdzēja tev pavadīt laiku atceroties, vingrinot prātu vai fantāziju. Iespējams, tas sniedza tev garīgo pieredzi. Tu saglabāji veselo saprātu un varbūt pat kļuvi stiprāks šajā šķietamajā sakāvē.
Dzīvnieka prāts to nespēj. Nevarīgs dzīvnieks var neizturēt izmisumu tieši tāpat kā mēs. Bet dzīvnieka saprāts no mūsējā atšķiras ar to, ka nespēj atrauties no realitātes. Tas nevar atrast sapratīgu izeju no bezjēdzīgā murga.
Tā ir cilvēka spēka un dzīvnieka vājuma būtība.Tas liek cilvēkam apzināties atbildību un tādējādi piešķir aizstāvja statusu.
Ja mēs patiesi vēlamies labāku pasauli, mums vispirms jāmēģina mācīties labāk uzvesties. Mums jāpārstāj likt sevi pirmajā vietā, toties jāpiešķir prioritāte bezpalīdzīgajiem.
Līgumi
Līgumus, vai tie būtu laulības, darījuma vai starptautiski pakti, vienmēr noslēdz puses, kurām ir vienādas iespējas nodrošināt savas intereses.
Ja ir tikai viena no līgumslēdzējām pusēm ir cilvēks, nav nekāda līguma. Ikviens var iegādāties sev suni vai kaķi. Viņš var padarīt dzīvnieku atkarīgu no sevis uz mēnesi vai uz mūžu, neapspriežoties ar dzīvnieku. Cilvēks rīkojas, izlemjot vienpusēji. Otra puse nevar uzstādīt noteikumus, nevar griezties tiesā un nevar protestēt.
Dzīvnieks pieņem mūs ''laimē vai nelaimē, bagātībā vai nabadzībā, slimībā vai veselībā, lai mīlētu, lolotu un paklausītu, līdz nāve mūs šķir'', un šeit nav necienīgi piesaukt laulības solījumu.
Vai tad šis lieliskais draugs, šis pilnīgi neparastā personība ir jāpieradina mīlēt un ilgoties pēc mums, lai tiktu nodota, noraidīta un atstumta?
Vai tam ir ne tikai jāskumst, mūs zaudējot, bet arī jānes smaga vainas apziņa, jautājot sev, kādēļ esam to sodījuši?
Cilvēkam pieder privilēģija pieņemt vienpusēju lēmumu. šeit nav vienošanās.
Cilvēkiem, kas strādā dzīvnieku aizsardzības jomā, dažreiz pārmet:"Kā jūs varat visas pūles izšķiest dzīvnieku labā, ja tik daudz cilvēku dzīvo trūkumā un ciešanās?"
Ir tiesa, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku pasaulē cieš no kara un vajāšanas, bada un apspiešanas, noziedzības un slimībām. Ir arī tiesa, ka cilvēce šo ļaunumu nodara pati. Daudz lielākas ciešanas, ko mēs nodarām pārejām dzīvajām būtnēm.
Šausmu uzplūdi pastiprinās. Neviens nespēj glābt visus. Palīdzība vispirms jāsniedz tiem, kam tā ir visvairāk nepieciešama.
Tieši dzīvnieki vienmēr ir visbēdīgākajā stāvoklī. Tie ir mūsu vardarbības nevainīgie upuri, un tie cieš tāpat kā mēs, tikai bezpalīdzīgi, klusi. Atšķirībā no mums dzīvniekiem nav tiesību, nav patvēruma, nav aizstāvības. Arī mūsu sirdis neuztraucas par tiem tā, kā par sevi.
Kāpēc mēs esam tik pārliecināti, ka pirmajā vietā ir cilvēki?
Cilvēks, it sevišķi baltais, tiecas sevi uzskatīt par izcilāko un svarīgāko dabas parādību. Mēs esam kungu rase, jo nav nekā, ko mēs nevarētu pakļaut ar varu vai viltu. Mēs valdām, neizjūtot pretestību, un tāpēc mums tīk domāt, ka spēks ir tiesības.
Nepastāv tāda kungu rase. Objektīvi apsverot, mēs, cilvēki, esam kaitīga suga: mēs nespējam dzīvot, ja nesagraujam vairāk kā ieguldām planētas labklājībā. Tāpēc mūsu prioritātes pieteikumam nav loģiska un objektīva pamata.
Mēs cilvēki esam priviliģēti, salīdzinot ar citām būtnēm, tāpēc ka spējam sniegties pāri savam liktenim.
Vai tu esi pavadījis vairākus gadus gūstā badojoties? Vai tu esi ceļojis pārpildītā lopu vagonā pretī šausmīgam, nezināmam mērķim? Vai tu esi viens sēdējis tumsā ieslodzījumā, nezinādams, kas ar tevi notiks? Ja tā, tad tu zini cilvēka prāta spēku. Atceries, kā tu to izmantoji. Varbūt tas tikai palīdzēja tev pavadīt laiku atceroties, vingrinot prātu vai fantāziju. Iespējams, tas sniedza tev garīgo pieredzi. Tu saglabāji veselo saprātu un varbūt pat kļuvi stiprāks šajā šķietamajā sakāvē.
Dzīvnieka prāts to nespēj. Nevarīgs dzīvnieks var neizturēt izmisumu tieši tāpat kā mēs. Bet dzīvnieka saprāts no mūsējā atšķiras ar to, ka nespēj atrauties no realitātes. Tas nevar atrast sapratīgu izeju no bezjēdzīgā murga.
Tā ir cilvēka spēka un dzīvnieka vājuma būtība.Tas liek cilvēkam apzināties atbildību un tādējādi piešķir aizstāvja statusu.
Ja mēs patiesi vēlamies labāku pasauli, mums vispirms jāmēģina mācīties labāk uzvesties. Mums jāpārstāj likt sevi pirmajā vietā, toties jāpiešķir prioritāte bezpalīdzīgajiem.
Līgumi
Līgumus, vai tie būtu laulības, darījuma vai starptautiski pakti, vienmēr noslēdz puses, kurām ir vienādas iespējas nodrošināt savas intereses.
Ja ir tikai viena no līgumslēdzējām pusēm ir cilvēks, nav nekāda līguma. Ikviens var iegādāties sev suni vai kaķi. Viņš var padarīt dzīvnieku atkarīgu no sevis uz mēnesi vai uz mūžu, neapspriežoties ar dzīvnieku. Cilvēks rīkojas, izlemjot vienpusēji. Otra puse nevar uzstādīt noteikumus, nevar griezties tiesā un nevar protestēt.
Dzīvnieks pieņem mūs ''laimē vai nelaimē, bagātībā vai nabadzībā, slimībā vai veselībā, lai mīlētu, lolotu un paklausītu, līdz nāve mūs šķir'', un šeit nav necienīgi piesaukt laulības solījumu.
Vai tad šis lieliskais draugs, šis pilnīgi neparastā personība ir jāpieradina mīlēt un ilgoties pēc mums, lai tiktu nodota, noraidīta un atstumta?
Vai tam ir ne tikai jāskumst, mūs zaudējot, bet arī jānes smaga vainas apziņa, jautājot sev, kādēļ esam to sodījuši?
Cilvēkam pieder privilēģija pieņemt vienpusēju lēmumu. šeit nav vienošanās.
Komentāri
Ierakstīt komentāru