Bērnības atmiņas

Laikam tas bija kādā 6. vai 7. klasē. Katru rītu gāju aptuveni kilometru līdz skolnieku autobusam, lai tiktu uz skolu. Jā, arī man, tāpat kā amerikāņu filmās, bija autobuss, kas veda uz skolu. Tikai ne dzeltens, bet vecs un sagrabējis un bieži pusceļā saplīsa. 

Bet šoreiz stāsts ir cits, par atgadījumu, kas notika uz ceļa, ejot uz to autobusu. Kaimiņos dzīvoja divi suņi. Viens vienmēr skrēja savā vaļā un mēs abi bijām sadraudzējušies. Sauca par Fuksi. Otrs sēdēja pie ķēdes un bija ļoooti nikns, nu, īsts sargsuns. 

Vienu rīt gadījās, ka niknais suns bija norāvies no ķēdes un mēs abi satikāmies uz ceļa. Sāka uz mani riet, es stāvu nobijusies, bet, par laimi, viņam bija vēl citi darbi darāmi un aizskrēja prom. Diemžēl, vakarā man tā vairs nepaveicās. Atkal viņš parādījās. Nostājās man pretī, nāca virsū atņirgtiem zobiem. Nezināju, ko lai dara. Ja spēru soli uz priekšu, nekur netiku. Un tad, par laimi, nāca mans glābējs tās pašas mājas suņa izskatā. Otra, ar kuru man bija labas attiecības. Viņš otram sunim uzklupa virsū un padzina nost. Pēc tam nāca man klāt, asti luncinādams un rādīdams, cik labs suns ir :) Sāku iet, niknais suns atkal man virsū. Fuksis atkal aidzen prom. Tas atkārtojās vairākas reizes. Katru reizi Fuksis man pieskrēja klāt un es viņu noglāstīju. Galu galā tomēr niknais kaimiņu suns mani palaida vaļā un es veiksmīgi tiku mājās. 

Jāatzīst, nedaudz paspēja iekost kājā, bet tas tāds mazs pušumiņš vien bija. 

Par laimi, vairs nekad es viņu brīvībā neredzēju. Un joprojām esmu pateicīga Fuksim, jo viņš tiešām bija mans sargeņģelis, kas mani sargāja un neļāva sakost. Nezinu, kas ar mani notiktu, ka būtu tikai otrs suns.