Pārdomas par....

Pēdējā laikā ar mani nav tā kā vajag...visu laiku ir tāds kā tukšums, kaut kas pietrūkst. Un es nemāku teikt, kas tieši. Ir visādas domas, ko domāt, daudz analizēju... un cenšos atrast atkal piepildījuma sajūtu.

Gribētos teikt - atrast bezrūpību. Bet, vai tas ir iespējams pieaugušam cilvēkam?

Bezrūpība laikam zuda kaut kur vidusskolas 10. klasē...bet harmoniju ar sevi un citiem vajadzētu sameklēt...eh...reizēm gribētos, kaut būtu kāds, kas varētu pagrūst pareizajā virzienā. Pats galvenais, pagrūst pareizā, tādā, kas der tikai un vienīgi man...

Šobrīd apkārt ir tāda nospiestība...gribētos, ka pēkšņi pie manis ierastos draudzenes, pateiktu, ka dod pusstundu laika sataisīties un tad kaut kur aizvestu mani...vienkārši, bezrūpīgi izklaidēties vai baudīt ko skaistu....ar daudz smiekliem...laikam, ja tā padomā, tā nav bijis, ka pēkšņi tieku izrauta no mājas...nē, kaut kas līdzīgs ir bijis...Par to man jāsaka liels paldies Andai, jo ar viņas kopā daudz trakulības piedzīvotas. :)

Bet, sen, sen, sen nekas tamlīdzīgs nav noticis. Visi ierakušies savos darbos, nav laika un vēlēšanās sagurušam kaut kur iet. Bija posms, kad pat saspringtākos mirkļos centos nolikt nost darbus un teikt - ejam...nezinu, kā man sanāca. Šobrīd vairs es īpaši necenšos par sevi atgādināt un kaut kur aicināt...visi ir tik nevaļīgi, darbīgi, ka daudz reiz dzirdu atteikumu. Jebkurā gadījumā tie, kam esmu svarīga, zina, kur mani atrast. Un paši, kad būs laiks, pados ziņu :) Gan jau es kaut kā savus plānus pārkārtošu, lai varētu satikties :) Jo man tas ir svarīgi, uzturēt kontaktus. Galvenais, lai tas ir no abām pusēm, citādi viens jau nespēj nemitīgi ņemties kā tāds dumiķītis. 

Esmu gatava joprojām trakām idejām, ciemiņu uzņemšanai un smiekliem...

:)

Jā...pietrūkst arī vienkārši sirsnīgas sarunas ar draudzeni....