Flēra un jaunais suns Naikijs
Pienāca svētdienas rīts. Nedaudz atļāvos pavalstīties pa gultu, nesteidzīgi izbaudīt brokastis.Vēl druksu pasēdēju internetā un palasīju grāmatu. Un tad devos ceļā uz patversmi. Biju sailgojusies pēc saviem sunīšiem. :)
Novēlu visu labāko viņam :) Lai jaunajās mājās jūtas ļoti labi!
Atgriežoties pie svētdienas. Vispirms patversmē apsveicinājos ar visiem suņiem. Pie viena būra apstājos, jo no turienes uz mani lūkojās jauna seja. Liels, smuks suņu puika Naiks :) Paskatījos pie viņa būra piestiprinātās lapas. Uzzināju, ka ir piecus gadus vecs. Likās draudzīgi noskaņots.
Tomēr apvaicājos patversmes darbiniekiem, kāds viņš ir, kā uzradies un ar ko jārēķinās. Neko daudz pastāstīt nevarēja, jo Naiks te bija tikai 6 dienas. Uzzināju, ka pirms diviem gadiem esot no patversmes paņemts un ielikts sarga amatā vienā teritorijā. Tagad firma bankrotējusi un var teikt, suns zaudēja darbu, līdz ar to atgriezās patversmē.
Uzzināju jaunumus, bet sākumā biju izlēmusi izvest pastaigā Flēru. Sen nebijām bijušas kopā. Tavu suņa prieku. Atkal dabūju daudz, daudz mīļu buču no viņas :)
Pastaiga norisinājās mierīgi izņemot vienu mirkli. Jūtu, ka Flēra ik pa laikam atskatās. Palūkojos uz atpakaļu. Redzu, ka aiz muguras iet rotveilers. Augumā lielāks par Flēru, bet tā līdzīgs viņai. Nekas, turpinam lēnām iet uz priekšu. Ik pa laikam apstājamies, lai apošņātu kādu akmeni utt. Tomēr, izrādās, ka viņi iet ātrāk un sāk mūs apdzīt. Nu, tad Flērai bija gana. Tā sāka lamāties uz lielāko suni. Šis arī nevar noturēties, sāk kliegt pretī. Žēl, ka nesaprotu suņu valodu. Būtu interesanti uzzināt, ko viņi viens otram teica.
Atgriežoties patversmē man nedeva mieru Naiks. Gribējās iepazīties tuvāk. Zināju, ka nebūs miera, kamēr to neizdarīšu. Līdz ar to paņēmu pavadiņu un gāju ciemos. Attaisīju būra durvis, Naiks uzreiz jau droši soļoja ārā. Tik liels suns :) Un smuks. Tomēr ar nelielu atturību izturējos, jo tomēr mēs viens otram esam sveši.
Pirmais šķērslis, gaitenī esošā Naida :) Nezinu, kāda Naikam reakcija pret citiem suņiem. Kā veru durvis, Naida jau stāv priekšā lai teiktu lielo čau! Par laimi, turpat atradās cilvēki, kas varēja piepalīdzēt un Naidu uz to mirkli paņemt. Drošs paliek drošs.
Veiksmīgi tikām laukā. Secināju, ka Naiks pie pavadas māk iet smuki. Neraustās, pat rēķinās ar mani. Sākumā izrādīja lielu interesi pa sniegu, ošņāja, laizīja utt. Gājām tālāk. Centos viņu nofotogrāfēt. Grūts darbs, ja pati suni vedu pastaigā. Ja cenšos tikt sunim priekšā, viņš saprot, ka tulīt skriesim un paātrina soli. Ja nu izdodas tikt, visbiežāk redzu suņu degunus, kuri noliekušies zemē kaut ko cītīgi ošņā :D :D D: Vesela māksla kaut cik labu bildi uzņemt. Protams, bildes ar astēm sanāk vienkārši ģeniālas. Varētu pat atklāt izstādi ar tādām :D :D :D
Staigājām līdz izdomāju paskriet. Parasti suņi uz tādu ideju ir ļoti atsaucīgi. Naiks nebija izņēmums. Patīkams pārsteigums bija mirklī, kad sapratu, ka viņš rēķinās ar mani, saprot, ka es tik ātri nevaru tikt līdzi. Ik pa laikam paskatījās atpakaļ uz mani un palēlināja tempu. Biju pieradusi,ka lielākā daļa suņu piemirst, ka nav vieni un cenšas jost, cik spēka :) Tad vēl paspēlējāmies. Attapos, ka lielā suņa ķepas man ir uz pleciem un viņš stāv uz divām kājām :D :D :D
Domāju, ka mūsu iepazīšanās pastaiga bija veiksmīga. Prieks gan man, gan Naikijam. Grūti viņu iedomāties sarga lomā. Nu, nav dusmīgs suns :)
Ar prieku varu paziņot, ka Bleiks ir devies uz savām jaunajām mājām :) Jāatzīst, ka palika arī nedaudz skumji, jo apzinos, ka viņu vairs neredzēšu. Bet tā man ir ar visiem suņiem, ko iepazīstu. Prieks mijas ar ilgām satikt sunīti arī turpmāk :) Bleiks noteikti bija pelnījis sev mājas, jo viņš ir superīgs suns :)
 |
| Bleiks ( bilde ņemta no mana arhīva) |
 |
| Bleiks rāda savu pozitīvo suņa smaidu :) ( bilde ņemta no mana arhīva) |
Atgriežoties pie svētdienas. Vispirms patversmē apsveicinājos ar visiem suņiem. Pie viena būra apstājos, jo no turienes uz mani lūkojās jauna seja. Liels, smuks suņu puika Naiks :) Paskatījos pie viņa būra piestiprinātās lapas. Uzzināju, ka ir piecus gadus vecs. Likās draudzīgi noskaņots.
Tomēr apvaicājos patversmes darbiniekiem, kāds viņš ir, kā uzradies un ar ko jārēķinās. Neko daudz pastāstīt nevarēja, jo Naiks te bija tikai 6 dienas. Uzzināju, ka pirms diviem gadiem esot no patversmes paņemts un ielikts sarga amatā vienā teritorijā. Tagad firma bankrotējusi un var teikt, suns zaudēja darbu, līdz ar to atgriezās patversmē.
Uzzināju jaunumus, bet sākumā biju izlēmusi izvest pastaigā Flēru. Sen nebijām bijušas kopā. Tavu suņa prieku. Atkal dabūju daudz, daudz mīļu buču no viņas :)
Pastaiga norisinājās mierīgi izņemot vienu mirkli. Jūtu, ka Flēra ik pa laikam atskatās. Palūkojos uz atpakaļu. Redzu, ka aiz muguras iet rotveilers. Augumā lielāks par Flēru, bet tā līdzīgs viņai. Nekas, turpinam lēnām iet uz priekšu. Ik pa laikam apstājamies, lai apošņātu kādu akmeni utt. Tomēr, izrādās, ka viņi iet ātrāk un sāk mūs apdzīt. Nu, tad Flērai bija gana. Tā sāka lamāties uz lielāko suni. Šis arī nevar noturēties, sāk kliegt pretī. Žēl, ka nesaprotu suņu valodu. Būtu interesanti uzzināt, ko viņi viens otram teica.
 |
| Flēra pastaigā :) |
Pirmais šķērslis, gaitenī esošā Naida :) Nezinu, kāda Naikam reakcija pret citiem suņiem. Kā veru durvis, Naida jau stāv priekšā lai teiktu lielo čau! Par laimi, turpat atradās cilvēki, kas varēja piepalīdzēt un Naidu uz to mirkli paņemt. Drošs paliek drošs.
Veiksmīgi tikām laukā. Secināju, ka Naiks pie pavadas māk iet smuki. Neraustās, pat rēķinās ar mani. Sākumā izrādīja lielu interesi pa sniegu, ošņāja, laizīja utt. Gājām tālāk. Centos viņu nofotogrāfēt. Grūts darbs, ja pati suni vedu pastaigā. Ja cenšos tikt sunim priekšā, viņš saprot, ka tulīt skriesim un paātrina soli. Ja nu izdodas tikt, visbiežāk redzu suņu degunus, kuri noliekušies zemē kaut ko cītīgi ošņā :D :D D: Vesela māksla kaut cik labu bildi uzņemt. Protams, bildes ar astēm sanāk vienkārši ģeniālas. Varētu pat atklāt izstādi ar tādām :D :D :D
Staigājām līdz izdomāju paskriet. Parasti suņi uz tādu ideju ir ļoti atsaucīgi. Naiks nebija izņēmums. Patīkams pārsteigums bija mirklī, kad sapratu, ka viņš rēķinās ar mani, saprot, ka es tik ātri nevaru tikt līdzi. Ik pa laikam paskatījās atpakaļ uz mani un palēlināja tempu. Biju pieradusi,ka lielākā daļa suņu piemirst, ka nav vieni un cenšas jost, cik spēka :) Tad vēl paspēlējāmies. Attapos, ka lielā suņa ķepas man ir uz pleciem un viņš stāv uz divām kājām :D :D :D
Domāju, ka mūsu iepazīšanās pastaiga bija veiksmīga. Prieks gan man, gan Naikijam. Grūti viņu iedomāties sarga lomā. Nu, nav dusmīgs suns :)
 |
| Naiks |
 |
| Pievienot parakstu |
Komentāri
Ierakstīt komentāru