Stāsts par Kimiņu
Paldies visiem, visiem, visiem, kas šobrīd ir ar mums un it īpaši tur visas ķepas un rokas par Kimiņu. Joprojām mums notiek pamatīgs ārstēšanās process.
Tie kas nezina stāstu, sākšu no sākuma.
Naktī pamodos no tā ka Kima skrēja pa istabu citādāk, nekā parasti. Likās, ka viņa no kaut kā bēgtu. Pēc dažām sekundēm nomierinājās un varēja gulēt tālāk. Tomēr nākamā dienā tas pats atkārtojās. Sapratu, ka kaut kas nav labi, bet nevarēju saprast, kas. Secināju, ka Kima jož ik pēc 12 stundām. Tajā mirklī paplašinājās acu zīlītes un pa muti nāca putas. Lēkmes notika max 1 min. Pēc tam apstulbusi stāvēja kādu laiku, tad sāka staigāt apkārt un ņaudēt. Lēkmju laikā noturēt mierā faktiski nevarēja, likās, ka kāds viņai liek skriet uz priekšu.
Sazvanījos ar vetārsti, viņa teica, ka tā esot epilepsija un nosauca zāles, kas jādzer. Teica, ka varot uztaisīt asinsainu, tomēr tas visticamāk nekādus rezultātus nedos. Tā ka, lai sāk dot zāles. Mani neapmierināja šī atbilde. Likās dīvaini, ka Kima skrien nevis gāžas gar zemi, kas laikam vairāk raksturīgs epilepsijai.
Meklēju informāciju tālāk. Paldies, ka man ieteica sazvanīties ar neirologu Aleksandru Ozolu.
Viņa diognoze diemžēl krāsojās drūmākās krāsās. Sarunā atklāja, ka kaķiem diezgan reti esot epilepsija, tas biežāk ir suņiem. Asinsaina esot obligāti jātaisa, kaut vai tamdēļ, lai būtu izslēgtas citas problēmas, ja arī neko neuzrādīs. Sarunājām trešdien vizīti. Sarunas laikā bija sestdiena. Diemžēl dakteris bija no Jelgavas un uz Rīgu brauca tikai reizi nedēļā. Tomēr bija ar mieru braukt ātrāk, ja būs vajadzība.
Sajūtot, ka kaut kas sāk risināties, sirds nedaudz mierīgāka palika. Bet....tad lēkmes sāka parādīties biežāk. No 12 stundām uz 5. No 5 st. uz 3.....2.5.... Sapratām, ka nevar gaidīt trešdienu.
Pa šo laiku jau savās ķibelēs biju padalījusies ar draudzeni. Viņa aprunājās ar savu vetārsti. Daktere teica, ka pirmdien mūs gaida klīnikā. Izklausoties daudz nopietnāk nekā vienkārša epilepsija, kaut gan neizslēdza arī to. Teica, ja pati netiks galā, notiks konsultācijas ar dr. Ozolu.
Tomēr svētdien laiks starp lēkmēm aizvien vairāk saruka, sapratām, ka ārstu vajag tagad. Bet bija svētdiena un ap 13:00. Zvanīju, lai noskaidrotu, vai klīnika vēl strādā. Paveicās, vēl divas stundas strādāja, tikai darbā bija cita ārste.
Padevu ziņu arī dr. Ozolam. Viņš piekrita, ka labāk lai vēršos pie ārsta, kas ir Rīgā, un ja netiks galā, nāks palīgā.
Arī ārste noteica, ka Kimiņa izskatās vesela un neko nepateiks. Noņēma asinis analīzēm un izrakstīja zāles - tabletes un miega zāles.
Pirmdien analīzes bija zināmas. Uzreiz atkrita epilepsija, jo leikocītu līmenis asinīs bija pārāk liels. Galējā diognoze - meningīts.
Pirmā nedēļa Kimai pagāja miega zāļu iedarbībā. Tiklīdz zāles sāka iet ārā, bija laiks spricēt nākamo devu. Plus tabletes jādod un jāspricē antibiotikas divas reizes dienā. Staigāja ar katetru ķepā un taurīti ap kaklu.
Prieks, ka lēkmes pazuda. Miega zāļu devu pēc laika ļāva samazināt līdz atļāva vispār vairs nedot.
Divas nedēļas Kimai no rīta un vakarā spricējām antibiotikas un tad atkal veica asinsanalīzes. Diemžēl leikocīti vēl ir par daudz. Bija domāts, ka divu nedēļu kurss palīdzēs.Cik zinu, bija konsultācija ar dr. Ozolu. Tika nolemts vēl divas nedēļas dot šīs zāles. Mēneša beigās vēlreiz veiks analīzes.
Skumdina fakts, ka menengītu nevar izārstēt, bet var apturēt tā darbību tikai. No kā dabūts? Kas zina. Kāds, kad Kimiņa vēl uz ielas dzīvoja, iesitis pa galvu vai pati sasitusies. Un tagad tas viss parādās.
Ja neņem vērā, ka jādod zāles, Kima jūtas ļoti labi. Ēd, skrien, splēlējas :) Bet uz spricēšanas laiku pamanās kaut kur paslēpties un cītīgi mūs rāj, ka gribam spricēt.
Ar nepacietību gaidu dienu, kad par spricēm varēs aizmirst.
Tie kas nezina stāstu, sākšu no sākuma.
Naktī pamodos no tā ka Kima skrēja pa istabu citādāk, nekā parasti. Likās, ka viņa no kaut kā bēgtu. Pēc dažām sekundēm nomierinājās un varēja gulēt tālāk. Tomēr nākamā dienā tas pats atkārtojās. Sapratu, ka kaut kas nav labi, bet nevarēju saprast, kas. Secināju, ka Kima jož ik pēc 12 stundām. Tajā mirklī paplašinājās acu zīlītes un pa muti nāca putas. Lēkmes notika max 1 min. Pēc tam apstulbusi stāvēja kādu laiku, tad sāka staigāt apkārt un ņaudēt. Lēkmju laikā noturēt mierā faktiski nevarēja, likās, ka kāds viņai liek skriet uz priekšu.
 |
| Kima un Foksijs rotaļu laikā ( Kima pie skapja) |
Sazvanījos ar vetārsti, viņa teica, ka tā esot epilepsija un nosauca zāles, kas jādzer. Teica, ka varot uztaisīt asinsainu, tomēr tas visticamāk nekādus rezultātus nedos. Tā ka, lai sāk dot zāles. Mani neapmierināja šī atbilde. Likās dīvaini, ka Kima skrien nevis gāžas gar zemi, kas laikam vairāk raksturīgs epilepsijai.
Meklēju informāciju tālāk. Paldies, ka man ieteica sazvanīties ar neirologu Aleksandru Ozolu.
Viņa diognoze diemžēl krāsojās drūmākās krāsās. Sarunā atklāja, ka kaķiem diezgan reti esot epilepsija, tas biežāk ir suņiem. Asinsaina esot obligāti jātaisa, kaut vai tamdēļ, lai būtu izslēgtas citas problēmas, ja arī neko neuzrādīs. Sarunājām trešdien vizīti. Sarunas laikā bija sestdiena. Diemžēl dakteris bija no Jelgavas un uz Rīgu brauca tikai reizi nedēļā. Tomēr bija ar mieru braukt ātrāk, ja būs vajadzība.
 |
| Kimiņa tunelī :) |
Sajūtot, ka kaut kas sāk risināties, sirds nedaudz mierīgāka palika. Bet....tad lēkmes sāka parādīties biežāk. No 12 stundām uz 5. No 5 st. uz 3.....2.5.... Sapratām, ka nevar gaidīt trešdienu.
Pa šo laiku jau savās ķibelēs biju padalījusies ar draudzeni. Viņa aprunājās ar savu vetārsti. Daktere teica, ka pirmdien mūs gaida klīnikā. Izklausoties daudz nopietnāk nekā vienkārša epilepsija, kaut gan neizslēdza arī to. Teica, ja pati netiks galā, notiks konsultācijas ar dr. Ozolu.
Tomēr svētdien laiks starp lēkmēm aizvien vairāk saruka, sapratām, ka ārstu vajag tagad. Bet bija svētdiena un ap 13:00. Zvanīju, lai noskaidrotu, vai klīnika vēl strādā. Paveicās, vēl divas stundas strādāja, tikai darbā bija cita ārste.
Padevu ziņu arī dr. Ozolam. Viņš piekrita, ka labāk lai vēršos pie ārsta, kas ir Rīgā, un ja netiks galā, nāks palīgā.
Arī ārste noteica, ka Kimiņa izskatās vesela un neko nepateiks. Noņēma asinis analīzēm un izrakstīja zāles - tabletes un miega zāles.
Pirmdien analīzes bija zināmas. Uzreiz atkrita epilepsija, jo leikocītu līmenis asinīs bija pārāk liels. Galējā diognoze - meningīts.
 |
| Mēs cītīgi veseļojamies :) Un katru dienu dzenam prom ļaunos leikocītus. |
Pirmā nedēļa Kimai pagāja miega zāļu iedarbībā. Tiklīdz zāles sāka iet ārā, bija laiks spricēt nākamo devu. Plus tabletes jādod un jāspricē antibiotikas divas reizes dienā. Staigāja ar katetru ķepā un taurīti ap kaklu.
Prieks, ka lēkmes pazuda. Miega zāļu devu pēc laika ļāva samazināt līdz atļāva vispār vairs nedot.
Divas nedēļas Kimai no rīta un vakarā spricējām antibiotikas un tad atkal veica asinsanalīzes. Diemžēl leikocīti vēl ir par daudz. Bija domāts, ka divu nedēļu kurss palīdzēs.Cik zinu, bija konsultācija ar dr. Ozolu. Tika nolemts vēl divas nedēļas dot šīs zāles. Mēneša beigās vēlreiz veiks analīzes.
Skumdina fakts, ka menengītu nevar izārstēt, bet var apturēt tā darbību tikai. No kā dabūts? Kas zina. Kāds, kad Kimiņa vēl uz ielas dzīvoja, iesitis pa galvu vai pati sasitusies. Un tagad tas viss parādās.
Ja neņem vērā, ka jādod zāles, Kima jūtas ļoti labi. Ēd, skrien, splēlējas :) Bet uz spricēšanas laiku pamanās kaut kur paslēpties un cītīgi mūs rāj, ka gribam spricēt.
Ar nepacietību gaidu dienu, kad par spricēm varēs aizmirst.
 |
| Brālītis un māsiņa :) Arī Foksijs ļoti juta līdzi māsai. |
Komentāri
Ierakstīt komentāru