Cik mēs esam dažādi

Esmu novērojusi, ka daudziem ir ļoti viegli uz otru sakliegt, aizvainot vai vienkārši būt nepieklājīgam. Kādu dienu aizdomājos par mūsu negācijām. Radās jautājums, kāpēc cilvēki ir tik nelaipni viens pret otru? Slikts darbs, zems atalgojums, pārgurums, problēmas...jā, arī es ar to visu esmu saskārusies. Tas rada nervozitāti, satraukumu un nepatīkamas emocijas. Bet tik un tā, kāpēc?
Kā jūtas pēc tam tie cilvēki, kas uz otru ir uzbļāvuši vai pateikuši ko riebīgu? Labāk, sliktāk, nekā?
Es cenšos visu negatīvo, ko vēlētos pateikt, sagremot un atstāt pie sevīm. Protams, normas robežās. Ja jūtu, ka cilvēks sāk to izmantot, parādu, ka esmu ar to neapmierināta.
Bet, kaut vai darbā. Ja es kādam uzbrēktu dēļ sava sliktā noskaņojuma, es justos vēl sliktāk. Man būtu neērti tā cilvēka acīs, justu vainas apziņu. Ir bijis, ka kāds darbā pār mani izgāž savu neapmierinātību. Diemžēl, tas man iesāpas, bet es paklusēju. Jo kam no tā vieglāk paliks? Man noteikti nē... Es labāk atgriežos pie saviem darbiem, uzlieku austiņas, paklausos mūziku un aizmirstu starpgadījumu :)
Tomēr, bieži vien šķiet, ka cilvēkiem rada prieks vienam uz otru sakliegt un pateikt ko riebīgu.