Cilvēka daba un nelieli prātojumi
Kāpēc vienmēr starp cilvēkiem ir neapmierinātība un skatīšanās uz otru, ko viņš nav izdarījis. Kāpēc cilvēki nesaka - cik viņš labs, viņš izdarīja to un to, viņam sanāca tas un tas? Labo cilvēki mēdz piemirst, uztvert kā pašu par sevi saprotamu. Bet, ja notiek kaut kas slikts, tad brēka ir liela.
Viņš mani neuzaicināja, viņš man nepalīdzēja, viņš mani aizvainoja..tā varētu turpināt ilgi.
Kāpēc skatīties uz to, ko cits izdarīja vai neizdarīja. Varbūt jāpaskatās, ko es pats esmu izdarījis? Kuram šodien uzsmaidīju, kuram pateicu, ka viņš labi izskatās, kuram palīdzēju, kuru pacienāju. Vispirms jāsāk ar sevi. Nevajag darīt labi un gaidīt to pašu pretī. Tomēr visjaukākais ir - ka labais atgriežas atpakaļ. Varbūt ne no tā paša cilvēka, varbūt pat vispār ne no cilvēkiem. Bet atgriežas. Kaut vai ar skaistu saulrietu, ko parasti palaid garām, bet šoreiz pamanīji un no aizkustinājuma Tev asaras sariesās un sirsniņa pielija ar lielu prieku un laimi.
Esmu novērojusi, ka reti kad kaut kas notiek, ja to gaida. Nevajag gaidīt un ilgoties. Vajag Visumā palaist sirsnīgu domu par to, ko vēlies un aizmirst to. Agrāk vai vēlāk vēlme piepildīsies. Ja nepiepildījās, tātad Tev tā nebija vajadzīga. Protams, ir lietas, kuras pašas no sevis nepiepildīsies - piemēram, iespēja aizbraukt ceļojumā. Jā, šo vēlmi pašam jāvirza uz priekšu, jākrāj nauda, jāplāno ceļošanas maršruts. Toties ir tādas vēlmes, kuras cilvēkam grūtāk ietekmēt. Prātā nāk tas pats banālais variants, kā otras pusītes atrašana. Daudz ir dzirdēts, ka cilvēks meklē to īsto. Kā tādu preci lielveikalā, analizē, kurš der, kurš nē. Manuprāt, cilvēks tā pieļauj kļūdu. Vajag ielaist sirdī domu, ka esi gatavs iepazīt jaunu cilvēku, bet nevajag meklēt. Esi aktīvs, iesaisties visur, nesēdi mājās. Un pienāks diena, kad īstais cilvēks pienāks klāt. Tā ir ar daudzām lietām.
Gaidīšana un cerības ļoti bieži rada negatīvas emocijas un nepacietību, tādā veidā atgrūžot labo. :)
Viņš mani neuzaicināja, viņš man nepalīdzēja, viņš mani aizvainoja..tā varētu turpināt ilgi.
Kāpēc skatīties uz to, ko cits izdarīja vai neizdarīja. Varbūt jāpaskatās, ko es pats esmu izdarījis? Kuram šodien uzsmaidīju, kuram pateicu, ka viņš labi izskatās, kuram palīdzēju, kuru pacienāju. Vispirms jāsāk ar sevi. Nevajag darīt labi un gaidīt to pašu pretī. Tomēr visjaukākais ir - ka labais atgriežas atpakaļ. Varbūt ne no tā paša cilvēka, varbūt pat vispār ne no cilvēkiem. Bet atgriežas. Kaut vai ar skaistu saulrietu, ko parasti palaid garām, bet šoreiz pamanīji un no aizkustinājuma Tev asaras sariesās un sirsniņa pielija ar lielu prieku un laimi.
Esmu novērojusi, ka reti kad kaut kas notiek, ja to gaida. Nevajag gaidīt un ilgoties. Vajag Visumā palaist sirsnīgu domu par to, ko vēlies un aizmirst to. Agrāk vai vēlāk vēlme piepildīsies. Ja nepiepildījās, tātad Tev tā nebija vajadzīga. Protams, ir lietas, kuras pašas no sevis nepiepildīsies - piemēram, iespēja aizbraukt ceļojumā. Jā, šo vēlmi pašam jāvirza uz priekšu, jākrāj nauda, jāplāno ceļošanas maršruts. Toties ir tādas vēlmes, kuras cilvēkam grūtāk ietekmēt. Prātā nāk tas pats banālais variants, kā otras pusītes atrašana. Daudz ir dzirdēts, ka cilvēks meklē to īsto. Kā tādu preci lielveikalā, analizē, kurš der, kurš nē. Manuprāt, cilvēks tā pieļauj kļūdu. Vajag ielaist sirdī domu, ka esi gatavs iepazīt jaunu cilvēku, bet nevajag meklēt. Esi aktīvs, iesaisties visur, nesēdi mājās. Un pienāks diena, kad īstais cilvēks pienāks klāt. Tā ir ar daudzām lietām.
Gaidīšana un cerības ļoti bieži rada negatīvas emocijas un nepacietību, tādā veidā atgrūžot labo. :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru