Par Kimiņu

Pirms vairāk kā gada manai kaķu meitenei Kimai pēkšņi palika slikti. Dzirdēju troksni, ka viens no kaķiem skrien, domāju, atkal aušojas, spēlējas savā starpā. Bet tad ieraudzīju, kas notiek īstenībā. Kima skrēja tā, it kā no kā paniski bēgtu. Viņai sākās lēkme, putas nāca pa muti, acis ieplestas. Līdzīgi epilepsijai, bet atšķirībā no tā ķermenis raustījās, kaķim neadvekāti skrienot.
Sazvanījos ar savu vetārsti. Viņa pateica, ka tā ir epilepsija, lai pēc brīvdienām atnāk uz klīniku un paņem kālija bromītu, kas būs jādod.  Prasīju, vai kaķis arī jāņem līdzi. Saņēmu atbildi, ka nav vajadzības. Tad vēl teica, ka var taisīt asinsanalīzes, bet viņa uzskata, ka tas nav nepieciešams, tā pat viss ir skaidrs.
Man nepavisam nepatika atbilde. Sāku apjautāties tālāk. Man tika iedoti neirologa kontakti, sazvanījos ar šo cilvēku, viņš pateica, ka asinsanalīzes jātaisa  obligāti. Sarunājām Kimai vizīti. Vienīgi, dakteris pats nedzīvoja Rīgā, uz Rīgas klīniku, ja nekļūdos, brauca tikai reizi nedēļā. Un viņa līmeņa speciālists maksāja  arī labi. Sapratu, ka nespēšu to pacelt. Tad man ieteica vienu dakteri, kura arī esot laba. Zavnīju viņai  - uzreiz lika Kimu vest uz klīniku, taisīt analīzes. Tā arī izdarījām. Pateicu, ka ar tādu un tādu dakteri konsultējos. Pēc skata Kimiņa izskatījās vesela. Toties analīzes uzrādīja ko citu. Viņas leikocītu līmenis bija bīstami augsts.
Ārste uzreiz pateica, ka ārstēšana būs dārga un vai mēs to uzņemamies. Kas cits atlika? Kimiņa ir daļa no mūsu ģimenes. Ja pastāv kaut niecīgākā iespēja viņai palīdzēt, tas ir jādara. Diognoze bija bēdīga - meningīts, ko var tikai apārstēt un ar zālēm noslāpēt. Tas nozīmēja katru dienu lietot zāles.
Gandrīz mēnesi Kimai mājās spricēju antibiotikas, likām pie sistēmas. Arī to jau iemanījāmies paši mājās darīt. Pirmajā nedēļā Kima tika turēta pastāvīgā miegazāļu iespaidā, lai noslāpētu lēkmes. Ķepiņā bija katetra, kuru ik pēc pāris dienām vajadzēja braukt un pārlikt uz otru ķepiņu. Zāles bija ļoti sāpīgas, lai tik traki nesāpētu, tad bija jālaiž caur katetru, pa taisno vēnā.
Gāja smagi gan mums, gan jo vairāk Kimai. Bet pēc mēneša ārstēšanās stāvoklis stabilizējās.
Turpmāk katru dienu devām dzert kālija bromītu.
Kima jutās labi. Uzvedās, kā jau kaķim pienākas, skrēja, dauzījās, ķēra mušas, gulēja utt.
Pēc pusgada pienāca kārtējā analīžu pārbaude. Gāju ar pārliecību, ka Kimiņai būs labi rezultāti. Diemžēl kļūdījos. Leikocīti bija paaugstināti. Nācās iziet antibiotiku kursu, pēc kura leikocīti atgriezās pieļaujamā stāvoklī. Par laimi nebija lēkmes.
Atkal pēc pusgada aizgājām uz pārbaudēm. Ārste priecīgi paziņoja, ka stāvoklis ir labs. Man atvieglojums, ka viss kārtībā.
Pagāja divi mēneši....Pienācis šā gada septembris. Sestdienas nakts,ap 3:00. Pamostos un saprotu - Kimai ir lēkme. Vēl ir vāja cerība, ka vairs nekas tāds neatkārtosies. Paiet diena, atkal ir lēkme. Pirmdien zvanu uz klīniku, izstāstu situāciju un vedu Kimas uz apskati. Pašai liels satraukums, bailes par mazo kaķu bērniņu.
Situācija šāda - leikocītu daudzums pēkšņi palielinājies diezgan stipri, atkal jāsāk dzert antibiotikas. Ikdienas zāles deva tiek dubultota. Pie tam lēkmju laikā taisnajā zarnā jāielaiž zāles, kas apstādina raustīšanos. Atkal kaut kas jauns un nebijis jāapgūst...Nepatīk tas, ka šoreiz lēkmju sākumā viņai ir urīna nesaturēšana, agrāk tā nebija. Klīnikā teica,  ka tā varot būt....
Bija paredzēts 10 dienas lietot antibiotikas un tad atkārtot asinsanalīzes. Cerēju, ka lēkmes drīz pāries. Diemžēl radās sajūta, ka jo ilgāk Kimiņa ārstējās, jo sliktāk palika. Nu jau lēkmes ir ik pēc piecām stundām. Desmit dienas pagāja, atkal braucām uz klīniku uz analīzēm. Klīnikā iespricēja nomierinošas zāles, kura rezultātā nākamā lēkme bija tikai pēc 8 stundām. Pēc tam gan atkal atgriezās biežāk. Analīzes uzrādīja, ka leikocīti ir vēl vairāk savairojušies :( Vakar saņēmu jaunās zāles ar instrukcijām. Lēnām pāriesim uz cita veida zālēm, rīt būs jāspricē stereoīdi ( ja nekļūdos ). Vēl iedeva zāles lēkmju laikā.
Uztrauc tas, ko dakteri teica. Ja lēkmes laikā neielaiž zāles, tad kaķītim var iestāties sirds vai elpceļu paralīze. Diemžēl mēs esam strādājoši cilvēki, darba dienās neesam mājās, nav iespējams nodrošināt, lai mājās visu laiku ir divi cilvēki. Viens nevar zāles ielaist. Jo vienam jātur, lai Kimiņa neraustas un otram jāielaiž.

Ļoti, ļoti ceru, ka nepiepildīsies ļaunākais. Daram visu, lai Kimai atkal paliktu labāk.

Pēc vakardienas lēkmes viņa pamanījās aplauzt divus nadziņus, tagad vēl ķepiņas sāp.

Ārsti ir cerīgi. ka tagad vajadzētu veselības stāvoklim uzlaboties. Es arī ceru, ka beidzot mana meitene atkal varēs priecāties par dzīvi un to, ka viņa ir kaķis. Un katru dienu pateicos, ka mums izdodas kaut kur sadabūt naudu ārstēšanai, jo tas tiešām nav lēti. Bet līdz šim esam sadabūjuši līdzekļus, par laimi....
Citi uzskata, ka Kimiņa ir jāiemidzina. Bet es gan tā neuzskatu. Es redzu, ka viņa, par spīti slimībai, ir ļoti enerģiska un dzīvespriecīga. No rītiem pamostamies kopā. Ar pārējiem diviem kaķiem mana svītrainīte arī ļoti labi saprotas.
Cīnamies tālāk.
Liels, liels paldies klīnikai "Hīrons", viņi tiešām ir uzdevumu augstumos. Katru dienu ārsti nesaskaras ar tādu slimību, bet viņi tiek galā. Visu cieņu dakteriem.