Sūdzības :D

Ik pa laikam nākas sastapties ar cilvēkiem, kuriem, diemžēl. interesē tikai tas, ko viņš domā, ko viņš dara utt.  Teorētiski jau mums visiem tā ir, bet tomēr dažiem eksemplāriem šī īpašība ir tik izteikta, ka gribas skaļi gliegt izmisumā.
Esmu saskārusies ar cilvēku, kurš uzskata, ka tikai viņa domas ir tās pareizās, ka viss, ko viņš saka, jāņem vēŗā un jāpieņem. Pretējā gadījumā šis cilvēks uz Tevi sāk kliegt un šo nepakalusību pārmet vairākas dienas.
Tad vēl ir tādi, kuri nemāk ieklausīties, viņš burtiski izkliedz savas dzīves nedienas, savas sakrātās dusmas. Un, esot blakus, saproti, ka Tavas domas. viedoklis vai draudzīgs padoms te netiek gaidīts. Tu esi līdzeklis, uz kā otrs izliek savu neapmierinātību. Tur pat neveidojas diskusija, bet gan tikai monologs, kur viens klausās un otrs izmet visu savu negatīvo. Diemžēl, nepadomājot, kādas sajūtas pēc tam paliek cilvēkam, kas klausījās. Jo kaut kas, kaut vai nedaudz, paliek.
Ir arī tādi, kuri citu stāstus, atagdījumus nopeļ, nemaz nevēlas klausīties, bet pats tajā pašā laikā izstāsta visas savas sadzīviskās lietas. Bez maz vai, kā vakar vakariņas gatavoja, kas notika ceļā uz mājām utt.

Nu ko, pasūdzējusies esmu :D Zinu, ka pati arī neesmu perfekta, tāds nav neviens. Tomēr cenšos ieklausīties citos, vismaz man tā šķiet. Dīvainākais, ka ļoti bieži cilvēki man stāsta savas sasāpējušās lietas. Reizēm pat gadās, ka to dara cilvēki, kurus knapi pazīstu. Jūtos pagodināta, ka varu kādu uzklausīt un palīdzēt kaut vai ar kādu uzmundrinošu vārdu vai savu domu, kā varētu rīkoties.