Suņu prieki

Otrdienas rīts, aiz loga līst. Vislabākais laiks, lai paliktu siltā gultā un nekur neietu. Tomēr tāda iespēja pastāv tikai atvaļinājuma laikā :)
Pa ceļam uz darbu mani piesaistīja suņu rejas. Ielas otrā pusē liels, melns suns paskrien uz priekšu, paskatās atpakaļ un ierejas. Ne dusmīgi, bet rotaļīgi, ik pa laikam Suņu cilvēks, kas gāja aiz viņa, arī sāk skriet. Sunim to tikai vajadzēja, ik pa laikam pagriezās un uzmundrināja saimnieci, sakot, skrienam, baudam dzīvi, ir superīgs laiks, līst lietus, lapas krīt, silts. Ko vēl vajag? Puncis pilns un blakus savs cilvēks. Abi pārskrēja pāri krustojumam un aizskrēja pa ielu.
Suņa dzīvesprieks un sajūsma lika pasmaidīt un rudenīgi lietaino rītu vairs neuztvert tik drūmi :) Labi, ka nebija iespēja palikt mājās, jo tad man nebūtu iespēja ieraudzīt dzīvespriecīgo, melno suni. Viņš it kā teica savam cilvēkam un arī pārējiem, ka jāpriecājas par to, kas mums ir. Neatkarīgi no tā, ka ir agrs rīts, līst lietus un jau esi ticis pie slapjām kājām. Sunim nebija ne apavu, ne lietussargu. Viņš nedomāja, kaut ātrāk varētu nokļūt siltumā un sausumā, kā lielākā daļa cilvēku. Kaut gan, kaut kur jau suns gribēja nokļūt, bet to viņš darīja - priecājoties.