Vēstules pa pastu

Agrāk bija ļoti ierasta lieta sarakstīties ar vēstuļu palīdzību. Vēstules no viena cilvēka man ir īpaši dārgas un mīļas. Tās ir no cilvēka vārdā Vilis Tiltabrencis. Viņš, ja pareizi atceros, no 17 gadiem dzīvoja Anglijā. Vilis bija dažus gadus vecāks par manu opi. Gandrīz katru vasaru viņš brauca pie mums ciemos, mēs Vili iepazinām caur omes brālēnu,  viņi abi bija draugi.  Un tad kādu dienu man no Viļa pienāca vēstule, tas bija 1997. gadā. Sākās mūsu apmainīšanās vēstulēm un kartiņām. Vēstules tika rakstītas ar rakstāmmašīnu, kas manās acīs ir vērtība. Viņš mani sauca par tautu meitu. Ļoti bieži pie vēstulēm bija pievienotas dažas mārciņas. Tās parasti izmantoju grāmatu iegādei.  Vēstules gaidīju ar nepacietību,  jo katra bija tik interesanti uzrakstīta.  Lasīju ar prieku un sajūsmu.  Šad tad arī sazvanījāmies.  Diemžēl,  nu jau pagājuši vairāki gadi, kā Vilis devās aizsaulē.

Gribēju padalīties ar dažiem viņa citātiem no vēstulēm :

"Visa dzīve ir kā grāmata: lasot Tu nezini, kas būs nākošā lappusē, dzīvojot tu nezini,  kāda būs rītdiena.  Pat no rīta, cerot uz saulainu dienu,  vakarā jābrien pa dubļiem.  Reti gadās otrādi, un to mēs ātri aizmirstam. "

"Arī tukšumu var redzēt ar prieku vai nožēlu.  Vai tad garlaicīgā dienā nav labi, ka nevienam tevis nevajag?  Tad vari izdomāties par visu un to neviens nez.  Un, ja šo garlaicību uzrakstītu,  kas tā būtu par lasīšanu.  Daudz interesantāka tā būtu par to bēdu stāstu,  kad kāds būtu licis ko darīt,  kas nekādu prieku nesagādā. "

"Jāzin pēc iespējas daudz,  lai izvērtētu,  ka viss, ko liek darīt citi, nav jādara.  "